Brīnumainais egļu zariņš

Bija auksts ziemas vakars un divi mazi bērni sēdēja pie mājas pavarda sildoties. Tad izdzirdēja klauvējienu pie durvīm, un, viens no bērniņiem skreja tās atvērt.

Pie durvīm aukstumā un tumsā stāvēja mazs puisītis tērpies skrandās un bez apaviem. Bērns drebēja no aukstuma un lūdzās ienākt sasildīties.

Jā nāc iekšā!, kliedza abi bērni, - Nāc ar mums sildīties pie pavarda.

Viņi iedeva nosalušajam bērnam vakariņas, deva patvērumu un atļāva pārnakšņot savā gultiņā, kamēr paši gulēja uz grīdas.

Naktī bērnus pamodināja maigas mūzikas melodijas, viņi paskatījās pa logu, un tur nāca bērnu pulciņš tērpušies mirdzošās drānās. Viņi spēlēja uz zelta arfām un apkārt viss bija piepildīts skaistām arfas melodijām.

Pēkšņi nabadzīgais un nosalušais bērns pārvērtās – to ieskāva sudrabaini mirdzoša gaisma.

Un viņš maigā balsī sacīja : Man bija auksti un jūs man devāt siltumu, es biju izsalcis un jūs man devāt ēdienu, es biju noguris un jūs man devāt savu gultu. Es esmu Kristus bērns, kas ceļo pa visu pasauli lai atnestu mieru un laimi visiem labajiem bērniem. Kā jūs devāt man, tā es dodu Jums šo koku, kurs ik gadu jums nesīs bagātīgu ražu ar augļiem.

To sakot, viņš nolauza zaru no egles, kas auga pie mājas durvīm, un iestādījis zaru zemē, nozuda. Zariņš pēkšņi izauga par varenu koku un katru gadu tas atnesa brīnišķīgus zelta augļus laipnajiem bērniem.

Leģenda par nabadzīgo un vientuļo mežsargu

Kāda leģenda stāsta par vientuļu un nabadzīgu mežsargu, kurš Ziemassvētku vakarā mežā satika mazu apmaldījušos un izsalkušu puisīti.

Lai gan vīram pašam nav bijis nekā, viņš tomēr paņēmis puisīti pie sevis, devis patvērumu un pabarojis.

Nākamajā rītā vīrs pamodies un pie savām durvīm atradis skaistu mirdzošu eglīti.

Izsalkušajā bērnā bija iemiesojies Jēzus Kristus bērns.

Mirdzošā un skaistā eglīte bija Jēzus Kristus dāvana par meža vīra labo sirdi.

Leģenda par Mārtiņu Luteru

Kādā Ziemassvētku vakarā protestantu ticības dibinātājs Mārtiņš Luters staigāja pa mežu.

Viņš bija apburts no skaistuma, kad redzēja kā miljons debesu zvaigžņu gaisma apspīdēja mūžzaļos egļu zarus.

Tik ļoti apburts Mārtiņš bija no šī skaistā zvaigžņotā skata, ka nolēma mazu daļiņu skaistuma aiznest mājās, tādēļ viņš ņēma un nozāģēja mazu eglīti un aiznesa to mājās savai ģimenei.

Iededza eglītes zaros daudz daudz svecītes, lai tās mirdzētu eglīšu zaros, kā mežā, kad eglīšu zaros atmirdzēja zvaigžņu gaisma.