Brīnumainais egļu zariņš
Bija auksts ziemas vakars un divi mazi bērni sēdēja pie
mājas pavarda sildoties. Tad izdzirdēja klauvējienu pie durvīm, un, viens no
bērniņiem skreja tās atvērt.
Pie durvīm aukstumā un tumsā stāvēja mazs puisītis tērpies
skrandās un bez apaviem. Bērns drebēja no aukstuma un lūdzās ienākt
sasildīties.
Jā nāc iekšā!, kliedza abi bērni, - Nāc ar mums sildīties
pie pavarda.
Viņi iedeva nosalušajam bērnam vakariņas, deva patvērumu un
atļāva pārnakšņot savā gultiņā, kamēr paši gulēja uz grīdas.
Naktī bērnus pamodināja maigas mūzikas melodijas, viņi
paskatījās pa logu, un tur nāca bērnu pulciņš tērpušies mirdzošās drānās. Viņi
spēlēja uz zelta arfām un apkārt viss bija piepildīts skaistām arfas melodijām.
Pēkšņi nabadzīgais un nosalušais bērns pārvērtās – to
ieskāva sudrabaini mirdzoša gaisma.
Un viņš maigā balsī sacīja : Man bija auksti un jūs man
devāt siltumu, es biju izsalcis un jūs man devāt ēdienu, es biju noguris un jūs
man devāt savu gultu. Es esmu Kristus bērns, kas ceļo pa visu pasauli lai
atnestu mieru un laimi visiem labajiem bērniem. Kā jūs devāt man, tā es dodu
Jums šo koku, kurs ik gadu jums nesīs bagātīgu ražu ar augļiem.
To sakot, viņš nolauza zaru no egles, kas auga pie mājas durvīm,
un iestādījis zaru zemē, nozuda. Zariņš pēkšņi izauga par varenu koku un katru
gadu tas atnesa brīnišķīgus zelta augļus laipnajiem bērniem.